Krāslava izvietojusies gleznainajā Daugavas senlejā, kuru ieskauj krēslaini priežu un egļu meži.

Pirmo reizi vēstures dokumentos Krāslava minēta 1558.gadā, tomēr pilsētas attīstības pirmsākumi saistāmi ar grāfa Ludviga Plātera vārdu, kurš 1729.gadā ieguva Krāslavu savā īpašumā. Grāfu Plātēru dzimta gandrīz divus gadsimtus noteica pilsētas ekonomisko un garīgo dzīvi.

No Polijas un Vācijas uzaicinātie amatnieki, sadarbojoties ar vietējiem arodu meistariem, organizēja paklāju, samta, zīda, kokvilnas audumu, ieroču, zelta un sudraba izstrādājumu izgatavošanu, kuriem bija pieprasījums ne tikai četros Krāslavas gadatirgos, bet arī citur - Kurzemē, Polijā, Vācijā.

Krāslavu nevar iedomāties bez grāfu Plāteru laikā uzbūvētās Romas katoļu baznīcas, grāfu galvenās rezidences - Krāslavas pils, bibliotēkas ēkas, ūdensdzirnavām.

Krāslava var lepoties ar to, ka šeit 18. - 19.gadsimtā darbojās katoļu garīgais seminārs, kas faktiski uzskatāms par pirmo augstāko mācību iestādi Latgalē.

Krāslavas izcilākie novadnieki ir tēlnieks Naums Āronsons, rakstnieks filozofs Konstantīns Raudive, literāte Cecīlija Dinere, dzejnieks Valdis Krāslavietis, gleznotājs Pāvils Glaudāns.